Somehow we made it throught the year, I guess! :D

This was the worst Valentine's day of my life.

My husband left me. I only hope it's for 2 days only.

Then he'll tell me his decision. And I'll tell him mine.

I want to go on. Just not like it's been for the last few months. I want it either the way it was in the beginning, or some nice new way.
I just can't go on like this.

Best Christmas ever...

This time next year is going to be completely different from my current life. I'll finish school (at last! 16 years of studying - not bad) finally, and I won't have to work all summer! ;D Just like the good old childhood days. Only this time it's going to be someone else's childhood's first days! ;D

I got engaged in the middle of May, and I'm going to get married right before Christmas this year.
For my family, there's going to be some celebration almost every few days the whole winter! Okay,  every few weeks ;) My man's birthday in November, our wedding anniversary before X-mas, then the X-mas itself, then the New Years Eve, and my own birthday soon after all that, in February. And one another important birthday in the beginning of March! 8)

I love it when everything happens the way I want it to happen!

Gribēju pastāstīt par vienu tādu kā spēli, ko Rolands rādīj pagājušajā mēģinājumā. Daudzi to prikolu jau droši vien zin, bet nu tomēr pastāstīšu.

Tā ideja ir tāda, ka tikai ar acu skatu, ar domu spēku vien ir iespējams cilvēkam likt darīt to, ko vēlies.

Sēdējām bariņā pa divi, viens otram pretī. Ir trīs komandas - 1. palikt sēžot, 2. vienkārši piecelties, 3. piecelties un nostāties aiz krēsla - no kurām ir jāizvēlas vienu, kuru ar domu spēku jāliek pretī sēdošajam izdarīt. Sēdēju 70 cm attālumā pretī Gatim un sakoncentrēju visu savu domāšanu uz to, ka viņam jāizvēlas 3. variants. Sēdējām un blisinājāmies acīs. Pārējie to pašu. Un tad, kad bij pienācis laiks, viņš tiešām piecēlās un nostājās aiz sava krēsla. Bij uztvēris pareizi! Tāpāt kā gandrīz visi pārējie studijnieki, kas piedalījās, bij katrs uztvēruši savu komandu nekļūdīgi! Tas tiešām bij pārsteidzoši... Pēc tam komandu gaidīju es. Sasprindzinot visas maņas, nespēju iedomāties, ka man būtu jāceļas augšā vai jāiet aiz krēsla, neko negribējās tādu, tikai sēdēt. Un patiešām, viņa komanda bij vienkārši palikt sēžot!

Labākais bij pēc tam. Vienu meiteni, kuru noteicām kā visjūtīgāko, izsūtīja no telpas, bet mēs, pārējie, izštukojām 3 darbības, kas viņai būs jāizdara, kad ienāks atpakaļ. 1. paņemt šallīti no galda, 2. nomesties uz ceļiem pie skatuves malas 3. apsēsties uz skatuves un pavicināt šallīti.
Viena cita meitene būs tā, kas turēs vienu roku 5 cm attālumā no viņas pakauša un otru roku 5 cm attālumā no elkoņa, un ar domām pavēlēs viņai izpildīt šīs darbības, tāpat kā mēs visi pārējie koncentrējām savas domas tieši uz to.

Viss notika lēni, bet viņa ienāca, tiešām paņēma šallīti, tiešām aizgāja līdz skatuvei, pašā vidū, un tiešām apsēdās un tirināja roku, it kā gribētu vicināt to šallīti.

Tā galvenā doma bij par to, cik ļoti aktieriem jājūt vienam otru, esot uz skatuves. Un ka tiešām, labi cenšoties un koncentrējoties, var likt cilvēkam izdarīt daudz, dažādu, arī sarežģītāku lietu.

Nevaru sagaidīt, kad varēšu izmēģināt šo to pati arī... Teiksim, ar mīļumu! Lai izdara tā vai šitā... Ja sanāks, pastāstīšu, kā gāja! ;D Iesaku jums to pašu 8)

Man i visāds incantas lietas sakrājušās stāstīšanai.

( ...lasīt visas tās manas lietas.... )

Spogulis šorīt man trilleri rāda:
feiss tāds kā sabradāts, skata nekāda,
Mati ir salauzti, acis līdz zodam,
Jādomā, Jaunais gads sagaidīts godam!

Kāpēc neuzrakstīt, ja ir, ko stāstīt?

Vecgada vakars iesākās ar to, ka 23:20 izgāju no mājas, lai dotos sagaidīt Jauno gadu Doma laukumā ar 2 draudzeņukām.

Sabijos, kad ieraudzīju, ka visas ielas Āgenskalnā kā izslaucītas, nodomāju - ja nu es uz centru vairs netieku tik vēlu? :D Visi takš jau svin... Bet nu aizbraucu ar autobusu kaut kādu.

( ...Tālāk... )

Novēlu Eiropas algu, franču seksu, čigānu jautrību un Sibīrijas veselību, biedri! :D Laimīgu jauno gadu ;D

Kad tu kādu ignorē, tev takš pie tā ir jāpiedomā, lai nejauši, pieraduma pēc, nepateiktu "čau", nesāktu atkal runāt, neuzsmaidītu, vai ne? Tas takš nevar notikt tā vienkārši un dabiski...? Tur IR jāpiedomā!

Vāks, tas ir tāds murgs, nu atkal uzspēlēts teātris iznāk... Nevar saprast, tas ir stulbi vai vienkārši bērnišķīgi, vai fig-viņ-zin kas tas ir...

Bet tā nu šis tagad dara. No vienas puses - ļoti nepatīkami, bet, no otras - tas ir vienīgais pareizais variants. Žēl jau, protams, bet savādāk nevar.
Will take some time to get used to it. . . . .

Nevar pazaudēt to, kas tev nekad nav piederējis. Ayee... Da labi. Da laaabi...



Pēdējā laikā visi mani saprot kaut kā pa savam :)
Un nekad tā, kā es to patiesībā esu domājusi...!
Neviens neklausās. Nav uzmanības cilvēkiem, nava.

Un tad paši vien vainīgi, ka nesaklausa to, ko vaig. Uztver tikai to, ko grib, vai arī tikai to, no kā baidās.

Eh, cilvēki. Tā viņi dara. Mēs gan tā nedaram.... 8) Asnātes tā nedara. Asnāte nostājas pāri